Ilgi domājot, apsverot, štukojot, nonācu es reiz pie apziņas- Velns ar visu, gribu moci!
Ātra motoforumu uzmeklēšana, šāda tāda kontaktu nodibināšana, un… marta sākumā iepazīstu dīvaini interesanto, mataini bārdaino Goblinu.
Pēc kāda brītiņa A kategorija ar iegūta, sāk rasties jau šādi tādi motodraugi, gan forumā, gan dzīvē, dzimst foruma spambots “OsGachRons” un dzīve ir jauka.
Tā sagriezās liktenis, ka par manu pirmo motociklu kļuva Osīša vecais CBR600F2, paša pirmā izlaiduma- 1991. gada.
Modelis pats par sevi leģendārs, un, ņemot vērā Osīša pedantisko attieksmi pret tehniku, arī labi saglabāts.
Pirmā sezona, ka jau pirmā sezona- ‘Mācamies braukt, saprotams kas ir kas un kādēļ tas tā ir.
Liktenis saveda kopā arī, ar mums jau labi zināmajiem personāžiem Latvijas streetfighters vārda nesējiem.
Sākās šādi tādi motohuligānisma aroda mēģinājumi un braukšanas prasmes, pēc paša domām, arī sāka augt.
Un kas tad tā būtu par pirmo sezonu, ja netiktu izbaudīts viss kas ir saistīts ar motociklu… arī kritieni…
Kādu jauku 6. augusta darbadienas pusdienlaiku, izvēlējos izmantot lietderīgi- aizbraukt līdz RGX`am uz darbu savāk eļļu un vēl šo to ziemas darbiņiem.
Veicot agresīvu braukšanas manieri, esot absolūti pārliecinātam par savām perfektajām braukšanas un motovaldīšanas spējām, neizdomāju līdz galam, ka aiz tā mazā, nepārredzamā, Klusās ielas, līkumiņa var būt noparkotas automašīnas… Pa kreiso joslu apsteidzam korķi, līkumiņš, auto aizmugures, mērce, bremzīte…. šļūcu, mugura, sāni, roka, atkal mugura, kūlenis… mocis skaistās piruetēs ielido RS autobusā, rikošetē, ielido noparkotajā auto… atkal sāns, roka… bladauks… pats ar pa to mašīnas aizmuguri izsmērējos…
Nu neko.. viss beidzās labi, ar vieglu izbīli, izlaustu kājas īkšķi, saplēstām drēbēm, mazāku ādas daudzumu… absolūti iznīcinātu pašcieņu… un, visdrausmīgākais- sasistu motociklu.
Tā kā jau bija ķecerīgas domas galvā par streeta būvēšanu, tad nu arī pienāca lēmums- Jābūvē!
Protams, no vienas domas vien jau nekas nemēdz notikt…
Pēc garas ziemas, agrā pavasarī, bija izveikts tieši šitik:
Notika neliela apspriešanās ar Mežamāri, un motokaudze tika nogādāta viņa rezidencē.
Biju samērā skaidri jau izdomājis kādu es vēlos redzēt savu streetu. Protams, manu tehnisko prasmju absolūtā neesamība šīs idejas realizācijai diezko nepalīdzēja.
Tad nu, Mežamāris vairāk strādāja “uz tausti”, jo tehnskajos jautājumos, savas vēlmes, es absolūti nespēju izteikt.
Tad nu, lēnā garā sākās arī pats process…
Biju internetā salasījies dažādas gudrības un padomus, kā nu ko var uzbūvēt, un kā tas darāms.
Viena no lietām bija tā, kas mani dikti uzrunāja- Airmugures disku nomainīt uz 180 izmēru oriģinālā 160 vietā.
Viss tika salasīts, un pat zīmējumi/rasējumi tam kas jāuztaisa/jāizmaina. Viss nodots Mežamārim, apstāstīts un… ne vella no netā atrastās info nederēja….
Protams, Māris visu izdarīja vadoties pēc situācijas, un mocs ieguva platāku aizmugures riepu. Oriģinālā aizmugures dakša, gan šo konversiju ne pārāk labi uzņēma.
Laika būvešanai bija maz, viss tika veidots ne tik pārdomāti cik gribētos, un, pirmais gala rezultāts bija tāds, lai varētu arī izdomāt kā tad tomēr vajadzēja darīt.
Pats pirmais mans izbrauciens ar šo “jauno” streetu bija kārtīgs, tā teikt- no Rīgas uz Ventspili.
Benķis bija stiklašķiedra, bez nekā mīksta, kājās džinsi, arī diezko nemīkstināja sēdēšanu un motorā arī itin nekas netika darīts.
Viss tas kopā bija ne pārāk ērts, dikti ciets, un ne pārāk “labi ejošs” braucamrīks, kas, pateicoties Orloff “trubai” skanēja vairāku kilometru attālumā (tiešā nozīmē).
Foto no šī “inžinērijas brīnuma” īsti nav, tādēļ, tikai šāda bilde:
Tā arī tā sezona tika nobraukta- skaļa, neērta, un tehnisku probēmu vajāta.
Sapratu- nākošā ziema ir jāstrādā, lai šo visu uztaisītu tomēr līdzīgāku savai iecerei.
Tika atkal viss salikts pa punktiem- kas jāmaina, kas nepatīk, kas japārtaisa/jāuzlabo.
Pirmām kārtām bija jāmaina sēdēšanas pozīcija, jo tā bija stirpi par slīpu un uagstu.
Talkā nāca Osīša brālis Uģis, metālapstrādes topošais ģēnijs (ja ne jau esošais).
Tika astes rāmis viegli pārmetināts, cik nu to varēja:
Astes plastmasa arī tika sazāģēta, pārtaisīta un pārveidota. Tam visam arī ir savs garais stāsts, jo, kā jau teicu- esmu tehniskajos jautājumos galīgi nezinošs un nepieredzējis.
Pie jaunu kārtu izveidošanas talkā nāca Naits ar savām zināšanām stiklašķiedras darbos. Rezultāts, pats par sevi, bija ne pārāk labs, jo darīju tak es pats.
Kad uz papēžiem jau mina vasara, viss tas astes veidošanas process tika nodots zinošākām rokās- Vecajam Arčam.
Arčas veidotā aste jau izskatījās pēc tā, ko es tik tiešām vēlējos likt uz sava motocikla.
Paralēli visām šīm izvirtībām, tika izveiktas arī citas. Rāmis, pakaļdakša un viss pārējais, tika nodots krāsošanai un pulverkrāsošanai.
Tika iegādāta pilnīgi svaigi jauna benzīnbāka sasistās vietā. Motoram tika uzdāvināts Dynojet dīžu komplekts, jauns sajūgs, jauns, smuks spidometrs un jauns izpūtējs. Protams, klāt vēl nāca standarta “ziemas apkopju” darbības- eļļas, bremžu kluči, ķēde un zobrati utt.
Vēl, pateicoties Vecā Arčas gādībai, tiku pie dikti simpātiska, nedaudz pārveidota, Ducati priekšējā dubļusarga, kas ļoti labi iederas motocikla kopējā tēlā.
Kad vasara jau bija pilnbriedā, sāku visu likt kopā.
Ak, kāda bija mana laime, kad beidzot viss bija salikts kopā, cik burvīgi skaists tas mocis izskatījās. Laime manā sirdī dubultojās, kad pirmo reizi to iedarbināju.
Pirmais video.
(Teksts par Ronaldu ir dēļ totalizatora, ko, mūsu brīnišķīgie streetfighters motobiedri bija uzsākuši)
Pirmie nobrauktie metri un sirds tika sildīta vēl ilgi.
Vēlviens ceļojums uz Mežamāra rezidenci, lai viektu šādus tādus uzlabojumu darbiņus un pielabotu šādas tādas lietiņas.
Tālākais ceļš bija pie Dzintara Muižnieka lai saregulētu karburatorus un lai Dynojet sāktu savu darbu un dotu motociklam jaudu…
Kā man tas viss izdevās, to variet uzzināt klātienē, vai kādā citā foruma sadaļā.
Video gan no šī procesa ir saglabājies:
Tā arī, jau šajā pieņemamajā un skaistajā izskatā, tika nobraukta mana otrā sezona uz streeta.
Uz sezonas beigām tika konstatētas šādas tādas tehniskās problēmas ar aizmugurējās dakšas un 180 diska nesavietojamību, ko nolēmu pa ziemu novērst.
Tā pat, jaudas problēmām, kas radās dēļ karburatoru/degmaisījuma nepareizās proporcijas, arī tika atrasts risinājums un viss tika izlabots.
Pēdējā ziema, pa lielam, arī tika nobumbulēta, un darbi sākās tikai tad, kad pavasaris jau sāka rādīt savu jauko seju.
Pakaļdakša tika nogādāta pie Mežamāra, kur, pēc neilgas apdomāšanas, arī tika izdomāts ko un kā pārtaisīt.
Šobrīd dakša ir paplašināta par 1,5cm un nu aizmugures rats jūtās pavisam komfortabli un patīkami.
Cits nekas, tāds liels, netika veikts.
Un, pēc manām domām, mans motocikls man ir izdevies gandrīz tāds, kādu es viņu biju iedomājies pašos pirmsākumos.
Šobrīd jau ir neliels sarakstiņš galvā, kas jāizdara pa šo ziemu, kas jāsamaina, kas jāuzlabo, un kam beidzot vajadzētu pieķerties.
Jāsaved kārtībā karburatori, jāuztaisa normāli priekšējās lampas kronšteini, jāsamaina nummura turētājs, jāuzliek citi kāpšļi un, droši vien, atradīsies vēl kāda lietiņa ko sadarīt.
Šāds nu ir mans motostāsts. Tā ir tāda, īsā versija, konspekts, jo visam pa vidu ir dikti daudz piedzīvojumu, darbību, smieklu, bēdu, nervu un vēl visa kā.
Categorised in: Pārbūves
This post was written by admin