[b]Raksta 1.daļa pieejama šeit.
Šī ir raksta 2. daļa[/b].
Mostamies no rīta, un paņemam tikai nepieciešamo ekipējumu un ejam lejā pēč močiem. Protams, ka prom netiekam, jo priekšā ir saliktas mašīnas. Atrakcija ar atslēgu piemeklēšanu, krietnas pusstundas garumā, garāžas meitenei mēģinot ieskaidrot ka visi mitsubishi nav viens un tas pats, bet beidzot esam gatavi braukt ‘’nāves ceļa’’ virzienā. Šodien ir plānā braukt uz to ceļojuma galamērķi, par kuru vecākiem nestāsta – Death Road Bolivia. Protams, ka no rīta ir ne pārāk labi laikaapstākļi vēl neizbraucot no La Paz. Kamēr izbraucam no pilsētas, laiks sabojājas pavisam. Kalnos ir stipri slapjš – līst un migla (vai mākoņi), redzamība priekšā ir ne vairāk par 20m.. Tiekam līdz narkotiku kontroles punktam, tur nelielas pārdomas vai ir vērts turpināt ceļup vai braukt rītdien. Tā kā neviens nezin rītdienas prognzi, nolemjam braukt šodien. Tā lēnītēm tikam pāri kārtējai kalnu pārejai,tikai atbraucot atpakaļ noskaidrojas ka šoreiz esam bijuši apmēram 4800 mvjl . Uztaisam “Pašīti” pie Yungas ceļazīmēm un pavisam drīz izbraucām cauri maģiskajam tunelim. Nupat ir skaidrs mēs esam izbraukuši uz Al Camina de la Muerte, jeb Nāves ceļa. Pagaidām, tas vēl ir no asfalta, bet pēc dažpdsmit kilometriem nokļūstam pie orģinālā Nāves ceļa. Ir ceļazīmes un norādes, kā būtu pareizi braukt. Noskaidrojam, ka uz šī ceļa kustība ir kā Anglijā, jeb pa ceļa kreiso pusi kas, braucot lejā no kalna, ir klints ārmala. Uztaisam vēlvienu kopbildi un, dziļi ievelkot elpu braucam… Jūs tak zinat, kas ir Death road? Ja nukāds vēl nezin tad līdz 2006 gadam tas skaitījās bīstamākais ceļš pasaulē
http://en.wikipedia.org/wiki/Yungas_Road
Orģinālteksts no Morsīša dienasgrāmatas:
’’Kad sākam braukt pie sevis vēl nodomāju, ka nevar būt vēl atbilstošāki laikapstākļi, lai izbaudītu šo ceļu. Sākumā bail nav, jo neko neredz – ir tikai tā ceļa daļa, ko redz sev priekšā. Pavisam drīz mums pretī brauc ceļu dienesta mašīna, kurējie paziņo, ka uz ceļa ir nogruvums, bet līdz tam mēs drīkstot braukt. Škrobe… Bet neko darīt, braucam vismaz līdz nogruvumam. Tur ieraugam vietējos ar smago tehniku, kuri likvidē nogruvuma sekas un Brazīliešu motorradistus ar dažāda kalibra bmw močiem, kuriem visiem ir viena kopīga īpašība – asfalta riepas… Viņi esot sarunājuši, ka ceļu darbinieki, par nelielu atlīdzību, izveidos izbraucamu grāvi, lai varētu turpināt braucienu. Protams, ka mēs arī piekrītam piedalīties “atlīdzībā”. Dažas bildes pirms tam, tad jau pirmais brazīliets brauc pāri, pa visiem pal?dzam viņu izstumt cauri. Es izdomāju, ka gribu to visu bildēt, tāpēc cauri gravai braukšu otrais – izbraucu!!! Tomēr mazā hondiņa ar normālu enduro riepu var pati izrāpties no slapja un akmeņaina grāvja! Paņemu fočuku un eju bildēt, kā pārējie brauc cauri – brazīļus velkam un stumjam, mūsējie izbrauc… Sīkums, bet patīkami!! Tiekam cauri, kā labākie draugi pasaulē, un tā kā mēs esmam gatavi braukt ātrāk, atvdamies. Nekur daudz uz tā ceļa nevar aizmukt. Katra apstāšanās nozīmē, ka vai nu velosipēdisti, vai brazīļi mūs noķer. Bet tas jau nemazina prieku par katru nobraukto likumu un redzēto skatu. Ar katru brīdi paliek skaidrāks un jo mēs braucam zemāk – jo siltāks. Ik pa brīdim jāapstājas pabildēt, līdz ir skaidrs, ka varu to vairs nedarīt, jo fočuks ir izmircis un viss ir aizsvīdis. Tropi. Nobraucam lejā līdz legālajiem vārtiem, kur pa 25 bolivāriem ir jānopērk vietējās biļetes, protams, ka pirms tam nekas par to nav ziņots. Bet tas nekas, kamēr mēs atpūšamies nojumē, parādās brazīļi, uz vienas no biļetēm samainamies ar kontaktiem – es viņiem bildes, viņi mums filmiņas. Vēl gabaliņš ceļā un esam nobraucam lejā. Pie uzraksta “cold bear” nevar nestāties! Izrādās – ICE cold bear… Bet tas nemazina prieku par paveikto – esam nobraukuši ar moćiem pa Nāves ceļu!! Tālāk ir divas versijas – braukt uzreiz uz La Paz, vai uzbraukt Sud Yungas road, atpakaļ līdz lielajam ceļam. Bez domāšanas – Dienvidjungas ceļš! Es teiktu, ka oficiālais Nāves ceļš ir tūrisitem. Dienvidu ceļš nav tik labi sakopts, tur, pārsvarā, pārvietojas vietējie, vienvārdsakot MEGA!! Uzbraucam atpakaļ kalnā,un ir tāda viegla nepiepildījuma sajūta – pa īsu… Neko darīt, jābrauc atpakaļ!! Vienā no līkumiem Anda mocim nobloķējās pakaļējās bremzes, līdz ar to viegls kritiens. Par laimi UZ ceļa:) tiekam lejā pa Dienvidu ceļu un atpakaļ uz Ziemeļu Yungas. Jau sāk krēslot, tāpēc bez liekas kavēšanās velkam kalnā. Pa ceļam vēl bildes, kamēr gaišs. Satiekam vakrdienas argentīniešus, draudzīga vārdu apmaiņa, laimes vēlējumi un braucam katrs savā virzienā tālāk. Tā pa tumsiņu izbraucam līdz ceļam. Paldies Tev “Nāves Ceļš” tā bija vienreizēja pieredze. Izmirkuši un laimīgi, braucam atpakaļ uz La Paz. Pa ceļam tiek šķērsota pāreja nepilnu 5km augstumā un dažu grādu siltumā, viens zemes nogruvums un gandrīz 50km.. Iebraucot La Paz secinām, ka zābakus vajadzēja izliet pirms tam un roku pirksti vēljoprojām nav nokrituši, lai arī ir nejūtīgi. Šodien degvielu neviens nav gatavs liet, tāpēc braucam līdz viesnīcai. Taisnākis ceļš ir cauri gājēju ielai. Karsta duša, gājiens līdz netālajam koloniālajam krogam, kuru mēs redzējām uz gājēju ielas. Gudras sarunas, vieglas vakariņas, krogā atstāta cepure un gulēt…
21. marts – faktiski šodien sākas mājupceļš.. Ir uzdevums – braukt pa taisno uz Peru. Kā mums, pie iebraukšanas, Bolīvijas robežsargi teica, mēs varot tikt atpakaļ Peru caur Copacabanga. Jāmēģina! Izbraucot no La Paz atkal garšs bardaks, mēs ar Andu viegli huligānējot velkam. Vienā krustojumā nepamanam, ka atkal ir sarkanais, turpat blakus policija audzina citus, kuri nav pamanījuši, kautko savā valodā sakliedza uz mums, bet tā kā mēs neko nesapratām, tad nolēmām, ka stāties nav vērts un tādā paša tempā vilkām ārā no pilsētas. Garš un feins pārbrauciens, kalni, pārejas, līkumi, krītoši vietējie, vēl viens sapnītis – mocis laivā pāri pa Titikakas šaurumu. Ap 7niem19:00 esam pie Peru robežas. Vissirlabi!! Mūs laiž pāri! Viens zīmogs, otrs, deklarācija, imigrācijas dienests, samainīta nauda, pēdējā ķēde pāri ceļam jau Peru teritorijā, vēl tikai atļauja transportlīdzekļiem, un te mēs apstājamies… Izrādās ar Peru reģistrētiem močiem, mēs nevaram iebraukt atpakaļ pa taisno no Bolīvijas, jo esam izbraukuši caur Čīli. Jezga… Atpakaļ Bolīvijā mūs nevar iesūtīt, jo robeža strādā līdz 20:00 Robežsargi nolemj “nākt mums pretī” un, izņēmuma kārtā, palīdzēt. Neliela birokrātija, dokumentu kopēšana, pārrunas, veiksmīgs atrisinājums, salīdzinoši neliela “pateicība”, par pūlēm par to, ka viņi mums ietaupīja, aptuveni, 700km līkumu, Čīles robežšķērsošanu un aptuveni stundas laikā iebraucam Peru ar visiem močiem. Šādi mēs iegūstam apsteidzi grafikā un varam visu rītdienu pavadīt Puno. Mēs ar Andu aivelkam, tā sirsnīgāk, te pēkšņi Ands kautkur pazūd, bet drīz vien parādās Goblins, kurš paziņo, ka Ands ģērbjas, un tagad mēs ar viņu stiepjam tālāk. Jautrākā rotaļa ir lēkšana uz “guļošajiem policistiem” un braukšana pa pretējo joslu garām policistu un muitas posteņiem, salīdzinoši, lielā ātrumā. Kautkur smaržo svaigi pļauta “zāle”, vietām vakardienas zivis, koriandrs, Titikakas krasts, kārtējās pilsētas gaismas, un beidzot esam Puno. Sagaidam Andu un Nilu. Izrādās, ka vienā no policijas posteņiem, tomēr vajadzēja apstāties. Tur viņiem prasīts, no kurienes brauc, un vai patiešām nevedot, no Bolīvijas narkotikas. Iebraucam centrā, atrodam 4* viesnīcu ar internetu un brokastīm un slēdzamu garažu močiem, pa 20$ no cilvēka.
22. marts – imantojam brīvo dienu ekskursijai pa Titikaku un braucam apskatīt peldošās salas un ciltis, kuras tur dzīvo. Pie viesnīcas mūs sagaida tūrbusiņš, kur gids ir gatavs piestāt pie bankomāta, ja mums tas ir nepieciešams. Nelielas pārrunas ar tehniku un tieku pie lielākās naudas summas, no kuras bankomāts ir gatavs šķirties. Kamēr notiek process, vietējā vilnas istrādājumu pārdevēja noskata Andu par savu upuri, un mēģina viņam iepārdot visvisādu izmēru džemperus un cepures. Kā likums, viņam viss ir par mazu. Pārējie ekskursanti gaida busiņā. Kad viss ir izdarīts braucam uz piekrasti, ostā uzkāpjam uz kuģīša, pagaidam vēl vienu ekskursantu grupiņu. Pirms dažiem gadiem pārāk daudz tūristi esot sakāpuši uz kuģīša jumta, tas esot salūzis, un kuģis nogrimis.. Tagad ir ieviesti noteikumi, ka tā darīt nedrīkst, tāpēc, kamēr krasta apsardze redz, visiem ir jāsēž iekšā… Drīz vien tiek dota atļauja kāpt uz jumta, ko nekavējoties izmantoju, lai varētu pabildēt. Peldošās salas, makšķernieki, un vienkārši cilvēki, kuri airē uz Puno tirgu. Pietauvojamies pie kontrolpunkta, daži individuālie braucēji pērk biļetes, veiksmes vēlējumi, un peldam tālāk. Pa gabalu jau redzami krāsaini ģērbti ļautiņi, kuri mums māj. Jā, patiešām, mēs pie viņiem braucam. Piestājam pie vienas no salām, kur mūs sagaidaļoti laipni iedzīvotāji, tur arī mums tiek pastāstīts, kā tiek būvētas salas, kā šamie tur dzīvo, ar ko nodarbojas. Tūrisms. Bet tomēr, uz salām esot ap 2500 iedzīvotāju komūna, pašiem sava slimnīca un pamatskola. Kad ekskursija pa salu ir beigusies, mums laipni tiek piedāvāts nopirkt suvenīrus, un ja ir vēlēšanās apģērbties viņu tautas tērpos un nobildēties. Nilam ir jauna bilde – salas prezidenta drānās. :)) Vēl viena atrakcija, pārbraukt uz vienu no lielajām salām, kur ir kafejnīca, ar vietējo pirogu. Katamarānveidīgs niedru pinums ar šaubīgu koka konstrukciju, karietes kulbas izskatā, kur sakāpt dārgajiem viesiem. Sākumā prezidents ar sievu airē, bet drīz vien bērni noķer mūs, ar motorlaivu, un aizstumj, kur vajag. 🙂 pusdienās zivju zupa, svaigi cepta forele ar rīsiem un kartupeļiem. Turpat satiktā austrāļu meitene nekādi nespēja saprast, kā tas ir ēst zivju zupu… Kad jau esam atpakaļ Puno ostā, uz piestātnes kļūstam par vietējā mūzikas klipa dalībniekiem 🙂 Turpinājumā laiska pastaiga pa pilsētu, pusdienas, pilsētas centrā Ands atkal tiek noķerts, tagad alpakas vilnas izstrādājumu pārdevējai ir 3XL jaka. Pieklājīga pakaulēšanās un Ands un arī Goblins tiek pie jakām. Vakariņas ar vistu, pastaiga, strītfūds, vecie cilvēki iet gulēt, Ands un Nils uz diseni. 🙂 ” citāta beigas.
Morsīša minētais Dienvid Jungas ceļš gan ir krietni garāks un mēs nobraucām tikai nelielu posmu, līdz 40. ceļam kurš aiziet tālāk pa kalniem.
Morsīša definētais šaubīgais niedru pinums ir gadu simtiem pārbaudīta konstrukcija kuru par pamatu saviem kuģiem izmantoja Tūrs Heijerdāls
http://lv.wikipedia.org/wiki/Kon-Tiki
http://en.wikipedia.org/wiki/Uru_people
Zemāk redzamajā bildē ir dzēriens, kuru ieraugot Puno centrālā laukuma bārā, mēs jutāmies nedaudz apstulbuši un prasījām vai var ieliet 50 g. Bārmenis teica „no problem ser” tikai viņš nezināja cenu, jo to neviens nekad nedzer. Izrādās bāra saimniekam ir igauņu draugi kuri to pudeli ir atstājuši pirms 3 gadiem, mēs bijām pirmie kas paprasīja ieliet no tās.
Šodien pēdējā diena, braucot pa Peru ar močiem, vakarā jābūt atpakaļ Cusco. Pa ceļam ir vēl viens apskates objekts, ko gribam redzēt – pirmsinku laika būves – Čulpas jeb kapenes. Iespaidīgi torņi, no milzīgiem, perfekti apstrādātiem akmeņiem. Tos ir būvējuši Aimaru tautas pārstāvji.
http://en.wikipedia.org/wiki/Sillustani
Ands ar Nilu nolemj kalnā nekāpt, bet nedaudz pagulēt ceļmalā, kur atkal top “guļošais pašītis”. Paģiras ir nopietna lieta Mēs ar Morsīti lēnām izstaigājam kalnu, sabildējamies, atelpojamies (tomēr 3800 mvjl) un braucam. Pa ceļam pamodinam kolēģus, un tiek uzņemts virziens uz Cusco. Pa ceļam Juliaca, tur nopērkam kanniņu eļļas, jo moči atkal visu ir izņammājuši. Pie izbraukšanas no pilsētas, atkal neliels haoss cauri tirgum, bet šoreiz ar ievērojami mazāku satiksmi, bet ievērojami vairāk policijas. Pie izbraukšanas no pilsētas mūs sagaida aizbarikadēts ceļš, visur akmeņi, sasisti stikli, dedzinātu riepu paliekas, un ievērojams daudzums ar pastāvošo iekārtu neapmierinātu kalnraču. Mums itkā tiek dota atļauja braukt cauri… Dikti omulīgi tas nebija, jo ne visiem likās, ka mums tur ir jābrauc. Kādam pat gribējās iemest ar akmeni – pa mums. Pa vidu stāv viens vācu mototūrists un kautko diskutēja ar vietējiem, samājamies, šis smaidīgs, līdz ar to nestājamies un turpinam rāpot ārā no barikādēm. Nepagāja ne 5 km, kad barikādes un akmeņu metēji beidzās un atkal varam sākt iedzīt laiku. Tiekam līdz Sicuani un tur jau līdz Cusco nepilni 200km. Ap 17tiem tuvojamies pilsētai, trafiks normāls, bet tas mūs neuztrauc. Pirms iebraukšanas pilsētā aizsūtam ziņu uz Peru Moto Tours, cikos mēs būsim, lai sagaida. Tiešām sagaida, ar vēl vienu savu darboni, kurš pārbauda močus. Lai nekur tālu nebūtu jāiet, iekārtojamies blakus esošajā Begpakeru hostelī. Pa to laiku ir pārbaudīti moči un mēs varam iet atpakaļ “padoties”. Anda KLRam ir pavisam sīki un nenozīmigi defektiņi, kas netiek uzskatīti par problēmu, Manam mocim bija sajūga kreņķis, par kuru notiek tielēšanās un izrādīta nevēlēšanās defektu apmaksāt. Alekss to pamato ar tekstu ka viņš nevarot zināt cik es patiesībā esot samaksājis un tāpēc viņi apmākāšot 50% no summas, sākam strīdu bet tad ienāk Nils kurš arā pīpēja. Jāpiezīmē ka Nils pīpēja ari 4700 mvjl un jutās pilnīgi normāli, mums radās aizdomas ka viņa senči ir no marsa.
Nils tieks sagaidīts ar frāzi: “Who is the best rider?!” :)) Viņa mocim ir noticis VISS :)) , nedaudz apskrāpēts, saplēsta gāzes ručka, nolūzis bagāžnieka stiprinājums, ieplēstais beņķis ir pārlikts no mana moča… Vienvārdsakot gara tielēšanās par defektu kompensēšanu, kur tiek nolemts, ka Aleks apmaksā Goblinam pusi no sajūga, Nils nemaksā Aleksim, bet atdod to summu Goblinam, kā rezultātā visi laimīgi. Morsītim nav nekā interesanta, pretī viņa mocim ieraksts – Ok! 🙂 sakarā ar to, ka Morsītis ir labais, viņš uzreiz ieslēdz :rabbi: režīmu un piedāvā Aleksim atpirkt ķiveri pa 50$, viņi vienojas, ka līdzi iet brilles un vienu filmiņa. Visi laimīgi, šķiramies kā draugi un apsolam braukt vēl.
Nākamais rīts sākas ar agrāku celšanos, nekā bija paredzēts, streiki ir atnākuši arī līdz Cusco, līdz ar to izsauktais taksis atbrauc pusstundu ātrāk. Fiksi sataisamies, sapakojam mantas un attā Cusco. Pa ceļam novērota pastiprināta policijas rosīšanās, dažas bruņumašīnas un uz ielas sāk parādīties kareivīgi noskaņoti ļautiņi. Tā kā lidostā esam stipri ātrāk kā vajadzēja, ir laiks izdzert pa alum, atrast rozeti blakus internetam, un gaidīšanas svētki var sākties. Gulēt uz grīdas tur ir normāli, tāpēc iekārtojamies ērtāk, un kurš lasa ziņas, kurš kautko pieraksta, bet daži vienkārši guļ. Pienāk iekāpšanas laiks, bet tā kā Nils ļoti grūti mostas, ātri vien tiek izlemts vilkt viņu uz lidmašīnu aiz kājām. Tas nostrādā! Ir pamodināts! :)) Kāpjot lidmašīnā jau paliek tā nedaudz skumji, pa visu šo laiku, jau esam sākuši pierast pie šīs vietas, kalniem, cilvēkiem un ēdiena. Bet nav laika skumt – 50 minūšu pārlidojums un esam Limā. Taksists visu zin, arī labu viesnīcu centrā. Mēģinam. Viesnīca, patiešām izrādās ļoti sakarīga, pašā Limas centrā. Iečekojamies atkal uz 2 dienām. Šīs divas dienas, kā jau atvaļinājumā pieņemts tiek pavaditas bumbulējot pa Limu, dzerot alu un apskatot pilsētu.
Aiz loga ir marta beigas un no paša rīta jau ir 28 grādi. Jāiet peldēties, kamēr vēl nav karsts. No centra, līdz okeānam ir diezgan liels gabaliņš, ko iet, tāpēc Nils ar Andu brauc ar taksi, bet mēs dodamies cauri pilsētai ar kājām. Pēc vairākiem kilometriem noskaidrojās, ka baseina čības nav tie piemerotākie apavi garām pastaigām. Ar basām kājām gan arī nevar paiet, jo zeme, betona flīze un asfalts ir pamatīgi uzkarsuši. Dažas stundas un esam aizgājuši līdz okeānam, kur Ands un Nils mācās sērfot. Kā viņiem gāja, neredzējām, jo nodarbības jau bija beigušās,un šie abi ielas malā dzēra alu, tā kā visiem bija bads, ejam uz restorānu, kurš atrodas uz mola. Ēst uz okeāna ir diezgan forši. Vēl tikai veikla pelde, un ķeram taksi atpakaļ uz centru. Nav nemaz tik viegli. No krastmalas neviens negrib braukt, vai arī pa dārgo. Tas neder. Kāpjam augšā pa piekrastes kāpnēm līdz Miraflores un tur jau veikli tiek noķerts taksis, kurš mūs aizvedīs uz centru pa 15soliem. Pa ceļam sastrēgums, braucam ilgi un ar nelieliem līkumiem.
Nākamajā dienā izčekojamies ārā no viesnīcas. Mantas sarunājam atstāt turpat recepcijā, un ejam pavazāties pa citu centra daļu. Vēl daži suvenīri.Ieēdam pusdienas vietējā ēdnīcā – lēti un naidīgi. Braucam vēlreiz ar taksi uz okeānu, nopeldamies,un dzerot alu paskatamies uz saulrietu no vietējā kluba-restorāna terases, un tad jau atpakaļ, jo mūs gaida ASV.
Ejam atpakaļ pēc mantām un braucam uz lidostu. Viesnīcas darbonis palīdz mums noķert pietiekami lielu taksi, kurā ietilpst 4 ne maza auguma eiropieši ar mantām. Tiekam veiksmīgi aizvesti un izlaisti pie Lidostas, aizbildinoties, ka teritorijā iekšā viss sastrēdzis. Mums gan liekas, ka taksists negribēja maksāt par iebraukšanu. 🙂 bet viss ir ok. Turpat pie vārtiem ir ratiņi, sametam somas virsū, un pastaigas solītī uz izlidošanu. Mūsu reiss ir ap 11tiem vakarā uz Miami, Andam biškuc pāri 12 uz Dallasu. Iečekojam somas, pasēžam lidostas kafejnīcā izdzeram pēdējo pudelīti „Cusquena” un laiks mūsu kompānijai šķirties. Vēl priekšā ir drošības kontrole, un tālāk jau cauri veikalam, un tajau mēs dzirdam “The very last call!” 🙂 salecam lidmašīnā un paliec sveika Dienvidamerika… Paldies Tev par lielisko pieredzi un emocijām, noteikti te vēl atgriezīsimies.
Agri no rīta ielidojam Miami. Robežkontrole, imigrācijas rindas, somas, muita, un aizmigušajam muitniekam par pārsteigumu Nils ieved ASV 3 blokus ar cigaretēm, kuras muitnieks ekrānā pamana tikai tad, kad Nils jau ir izgājis pa durvīm 😀 3 stundaas pēc nolaišanās esam atkal ielaisti Amerikā. Dažādu finasiālu apsvērumu dēļ šoreiz atsakamies no moču īres. Atstāsim to nākamajai reizei. Ejam pēc mašīnas. Nomas parkingā varam izvēlēties, kuru tieši, attiecīgās klases, mašīnu gribam. Sametam mantas gandrīz jaunā Chevrolet Malibu, un sākam ar izbraucienu no Miami pludmaļu virzienā, braucam brokastīs un nopeldēties Atlantijas okeānā, un tad atpakaļ uz dienvidiem. Uz pašiem ASV dienvidiem, jeb Key West.
Veikali atrodam savu viesnīcu Hayah, kura izrādās pārsteidzoši laba priekš savas cenas. Tiesa meklējot internetā viesnīcu, ASV cenas, pēc Peru/Bolīvijas cenām, sāpigi sit pa olām(maku), bet nu ok pieņemam ka Key West tomēr ir dārgs miests un samaksājam 160 usd par 3 personām par nakti. Baseini, džakuzi, Starbuks kafija, ūdens, ledus aparāts. Viss ir labi. Iekārtojamies un dodamies pastaigā uz kādu ēdnīcu. Paēdam vietējā seafood restūzītī, un uz centru. Key West nav liela, tāpēc visu var izstaigāt ar kājām. Pa ceļam atrodam bāru kurš no vienas vietas ir nolīmēts ar 1 dolāra naudaszīmēm, izskatās labi. Neko daudz ballēties negribas. Izstaigājamies, paklausāmies dažus vietējos māksliniekus, un uz viesnīcu. Viesnīcā tomēr saprotam ka ja tev ir durvju priekša baseins tad tur noteikti ir jāielec, un jāpasēž ar glāzi dzēriena. Šodienas bilance – diennakts laikā pelde Klusajā un Atlantijas okeānos, un lielisks brauciens pa „Ocean Road” uz Meksikas līci.
Tā kā mēs šodien braucam prom, izčekojamies no numuriņiem, bet mantas atstājam viesnīcas recepcijā. Izstaigājam pilsētiņu, izstāvam rindu pie Amerikas visvisvisdienvidu punkta, kur tiek uztaisīts “pašītis”. The Southernmostpoint! No ārpuses apskatam māju kurā ir dzīvojis E. Hemingvejs. Pilsētiņā ieejot kādā nelielā veikalā pārdevējs, redzot uz t-krekla uzzīmēto Mildu un uzrakstu, man angiski jautā vai esmu no Latvijas. Es tāpat angliski atbildu, ka jā. Tikai pēc tam pārejam uz latviešu valodu, un tas ir čalis no Valmieras kurš šeit jau strādā daudzākus gadus. Aizstaigājam līdz pludmalei, nopeldamies ar skatu uz Kubu. Pirms izbraukšanas vēlreiz nopeldamies viesnīcas baseinā. Patīkami atvēsinošs ūdens 🙂 Atvadāmies no Key West, paskatamies uz logā ielikto parkošanās soda biļeti, un braucam uz Fort Lauderdale. Tas ir pa vidu starp Miami Beach un Palm Beach. Aizbraucam, pa ceļam izmēģinot amerikāņu benzīntanka hotdogus, iekārtojamies, bet miera nav, gribas apskatīt, kas notiek Miami Beach vakarā. Lecam atkal mašīnā un atpakaļ. Nu un protams tur viss ir kā rāda filmās – tusiņš, disenes, krogi, rindas pie klubiem, vieglas uzvedības meitenes utt. utjp. Ok, apskatīts ir, iemalkojam dziru un nospriežam, ka uz šo vietu ir jābrauc tad, kad ir kabātā ievērojami vairāk līdzekļi ko notriekt. Nākamā diena paiet, iepērkot suvenīrus un izmēģinot vairākus amerikāņu bārus. Vakara moments bija apmēram 1,5 L tilpuma Longailend tēja pa 10 usd, kura bija ielieta milzu glāzē ar ledu. Nu ko tur daudz stāstīt, atmiņas par šo vakaru ir visnotaļ miglainas. Nākamjā rītā saprotam ka vajag tomēr izpeldēties Atlantijas okeānā pirms doties māju virzienā, sacīts darīts. Pēdējā bilde okeāna krastā, vēlreiz cauri Miami uz lidostu, tad jau rīts Barselonā, spāņu brokastis ar alu un vēlā vakarā esam Rīgas lidostā.
[b]Video:[/b]
Categorised in: Tūrisms
This post was written by admin