Rīga – Barselona – Miami- Lima – Cusco-Ilo – Arika – Oruro – Uyuni – La Paz – Puno – Cusco – Lima – Miami – Key West – Barselona – Rīga. Jeb 3 valstis, 13 dienas un 3500km ar motociklu pa Dienvidameriku.
Nu tad sāksim ar kārtējo sākuma atrunu par to ka teksta ir daudz un apraksts ir garš, nu un kā jau jūs zināt, komentētāji par ortogrāfijas un intepunkcijas kļūdām iet uz turieni kur šiem komentāriem ir vieta. Par fotogrāfijām muti nevirināt jo lielāko daļu bilžu taisīja Morsītis. Nu un visam beigās ir filma, kas arī ir gara, bet interesanta.
Dienasgrāmata Morsītis
Apraksts Goblins
Filmas autors,režisors un video mākslinieks Edmunds
Viss sākās ar to, ka sēžot pie alus kausa MP krogā, un stāstot āzijas piedzīvojumus, Dusk un vēl kāds man jautā a kur tu velns atrodi tās lētās biļetes? Es, labu gribēdams, saku džeki rekur, tikai pagaidām nav neviena interesanta galamērķa. Taču atverot vienu no saitiem ieraugu uzrakstu ‘’Peru pa 500 eur’’. Klātesošie sarosās un nepilnas stundas laikā tiek pieņemts lēmums, rīt pērkam biļetes. Pienāk nākamās dienas pēcpusdiena un mēs dodamies uz Elizabetes ielu pēc biļetēm, pēc 40 min mums kabatā ir čeks un e-pastā apliecinājums ka mums ir biļetes uz Peru caur Miami, un ka atpakaļceļā mēs varēsim 3 dienas laiskoties Floridā. Tuvojoties izlidošanai mēs saņemam ziņu no Air Baltic, ka mūsu reiss uz Barselonu ir atcelts un ir jālido 2 dienās ātrāk. Nu neko padarīt naksies izlietot vairāk Sangria un San Miguel.
Pienāk 3. marts un mēs izlidojam uz Barselonu, dažādu apstāļu dēļ viens no kompānijas paliek Rīgā un mēs lidojam trijatā, And mums pievienosies Limā. Atrodam jauku studentu hostelīti, kur palikt 3 naktis – pirmajā vakarā izstaigājam centra vienu daļu, atradām, kur apēst paelju.Morsītis atrod hipsteru paradīzi – 3stāvīgu Ābolveikalu. Mums ir 12* istabiņa, atvainojiet sajaucu 12 vietīga. Pirmajā naktī vienu studentu pie mums pielika, bet pēc tam tāpat palikām vieni paši
Nākamajā dienā mēģinam iepazīties ar Barselonu, attālums starp apskates objektiem tiek mērīts Sangrijās. no Ģimenes katedrāles(Sagrada de Familia) līdz Triumfa arkai ir 1,5 sangrijas un daži malki SanMigela. Uzbraucām Kolumba statujā ar elegantu šauru,vecu un čīkstošu liftu, kolosāls skats uz piestātni, LaRamblu un lielāko pilsētas daļu.
Nākamā diena paiet Mārtiņa Aleksandroviča rotaļu laukumā – tas džeks nav īsti normāls, labā nozīmē, bet nu lec un lido zvērā. Vakarā atpakaļceļā piestājam picērijā, vēl neliela pastaiga un sākam kārtot mantas izlidošanai uz Miami
6. martā izlidojam uz Miami, milzīga kaudze stulbu jautājumu lidostā,”American Airlines” darbinieku izpildījumā, piemēram 3 X pajautāt vai es esmu pilnīgi pārliecināts ka savu somu esmu sakrāmējis pats??? Tas viss beidzas un esam cauri. Lidmašīnā jautrība sit augstu vilni, stjuartes ar tekstu „dzeriet zēni” atnes mums visu lidmašīnā pieejamo alu. Miami ir negaiss tāpēc riņķojam virs Bahamām un mēģinam iedzert brokastis. Izkāpjot atsveicinamies no stjuartēm, kā labākie draugi. Pretīgi gara rinda pie robežkontroles, mums noņem pirkstu nospiedumus, nobildēt, vēl daži jautājumi un esam ielaisti iekš ASV. Mums līdz nākamajam reisam 6h, tāpēc dodamies ātrā vizītē uz Miami.Somas iečekojam un ar vilcienu līdz centram nepilna pusstunda. pastaiga līdz Miami Heat arēnai un promenāde ar krastmalu naktī. Daikiri pa 5 $ un īsts amerikāņu hamburgers pa 1$, un kā jau bija gaidāms, tikpat bezgaršīgs kā Rīgā. Laižam atpakaļ uz lidostu, robežkontrole un lidmašīna uz Limu. Miami no augšas ir skaista pilsēta. Lidmašīnā atkal ēdam un protams dzeram alu.
7. martā sešos no rīta ierodamies Limā. Te nekas nenotiek ātri, gaidam somas, gaidam uz robežkontroli un tad dzeram alu un gaidam And 🙂 Lidostā alus ir diezgan dārgs 0,3 L pa 7soliem. Pēc pāris stundām ierodas Ands ar Ņujorkas reisu, līdz ar to varam meklēt taksi uz autoostu. taksisti, ka biezs, mums tiek normāla mašīna un taksists, kurš runā angliski. izved cauri pilsētai. satiksme traka, visi lien, taurē, bet nelamājas un neavarē.. pa 25$ tiekam aizvesti līdz autoostai. tas tāpat bija pa 5-7$ vairāk, kā vajadzētu maksāt :)) autoostā paziņo, ka autobusu biļetes uz Cusco šodien nav pieejamas, tāpēc esam spiesti palikt līdz nākamās dienas rītam, tāpat saprotam ka laiku vajag ekonomēt un būs jālido. Dienu izmantojam lietderīgi – pastaiga pa promenādi, Pisco Sur uz krastmalas kafejnīcas balkona. Puķu foto gatavojoties 8tajam martam Nila un Goblina izpildījumā :)) Vakarā – taksists aizved uz interesantu Limas nomales zivju restorāniņu pa 25soliem un piekodina, ka atpakaļ līdz viesnīcai nevajadzētu būt vairāk par 20 naudiņām. Porcijas milzīgas, ēdiens garšīgs, bet fočuku neizvilku, jo visi kautkā baigi uz mums jocīgi skatījās, laikam tūristi tur bieži neiegriezās :)) atpakaļceļā mēģinam noķert taksi kādu laiciņu, bet ļoti daudzi atsakās, kad sakam, ka mums vajag uz tūristu rajonu Miraflores, jāpiezīmē ka Limā vēsturiskais centrs un tūristu iecienītais apmešānās rajons ir aprox 7 km attālumā, bet mēs atrodamies kautkur citur pilsētas nomalē. Beigās atrodam taksi, kas mūs aizved pa 11soliem.
No paša rīta apēdam baltmaizes bulku ar sviestu, izdzeram kafiju un braucam uz Lidostu. Mums pakaļ ir atsūtīts kia ceed ar gāzi, kā rezultātā 4 liela auguma eiropieši ar somām izraisa taksista sejā vieglu šoku. bet kautkā ietilpstam, un lēnām strīķējot guļošos policistus, šļūcam uz lidostu. Viss kā Dienvidamerikā – iečekojamies, ieejam līdz geitam un uzzinam, ka lidmašīna kavēsies. Sēžam un gaidam gandrīz 3h. Testējam lidostas alu un pisco-sour, beigu beigās sakāpjam mazā lidmašīnītē un lidojam uz kalniem. Pirms nolaišanās redzam jau kalnu pilsētiņas un Andus,fantastisks skats! Izkāpjam un uzreiz daži sāk izjust vieglu skābekļa badu.
Sagaidam somas, tur jau esam gudrāki – apskatam oficiālo takšu cenas. Mums tiek piešķirts mikriņš, kurā bez jautāšanas iekāpj vietējais “gids”. pa ceļam iesāk nelielu ekskursiju, ved mūs uz Cusco centru, kur viņam zināms labs restorāns ar internetu. restorānā noskaidrojam, ka intenets neiet, līdz ar to ejam uz nākamo. Gids izmisumā, kad saprot, ka ir centies bez maksas, krogā “otkatu” arī nedabūs par klientiem, vienvārdsakot – skumji… Centrs ir maziņš, viss ir blakus, internets ir visur. Apsēžamies blakus restorānā, kur labi paēdam. Aiz loga uzreiz ir klāt vietējā meitene ar mazu lamiņu uz rokām. Protams, ka ir jānobildējas. tas protams ir maksas pakalpojums :)) Iekārtojamies viesnīcā, kas arī ir ap stūri un ejam uz moču nomas kantori. Pie iekārtošanās viesnīcā, Nils savā anketā uzrāda ka viņam ir Bmw, ka viņs ir no Miami un ierašanās mērķis ir „loking for blondies”, anketa bez vārda runas tiek akceptēta un tiekam pie istabas kura maksā veselus 12 eur. Ir skaidrs, ka kalnu slimība ir noķērusi mani un Morsīti, viegli nav. Tiek nopirktas vietējās zāles un kokas lapas zelēšanai. Pirmajā dienā gandrīz nekas nelīdz. Jebkura darbība ir smaga. Atlidot no 0 mvjl uz 3400 mvjl normāls pārbaudījums baltijas jūras krasta iedzīvotājam , toties Nils un And jūtas lieliski un plāno kur iet tālāk.
Pirmais darbs ir tikt līdz Peru Motor Tours. http://www.perumototours.com/ Esmu viņu pakalpojumus izmantojis pirms dažiem gadiem(sk. 1. D-amerikas brauciena aprakstu)
Moču nomas kantorī izvēršam pārrunas un vienojamies ka dokumenti un motocikli būs gatavi pēc 3 dienām jo šodien ir svētdiena. Ok tātad laižam uz Machu Pikchu un tad ar močiem uz Bolīviju
No rīta izlemjam dienu pavadīt vieglā pastaigā un iepirkt biļetes uz vilcienu ar kuru var nokļūt Machu Pikchu.
Neliela atkāpe citiem ceļotājiem. Uz Machu Pikchu var nokļūt tikai 3 veidos.
1. Mocis vai lokālais transports pa kalnu ceļu pāri 4300 m augstai kalnu pārejai līdz Santa Teresa, un tālāk 7 km ar kājām pa sliedēm līdz Aqua Calientes un tad augšā uz Machu Pikchu. Kopā apmēram 4-5 dienas
2. Ar autobusiņu līdz ciematam Olyantambo un tad ar vicienu līdz Aqua Calientes un tad augšā uz Machu Pikchu. Kopā 3 dienas.
3. Ar kājām pa kalniem izmantojot ‘’Inca trail’’ jeb ‘’Vecais Inku Ceļš”, apmēram 15 dienas
Tāpēc izvēlamies variantu Nr. 2 un nopērkam sasodīti dārgās vilciena biļetes.
Tiem kas nezin kas ir Machu Pikchu http://lv.wikipedia.org/wiki/Ma%C4%8Du_Pik%C4%8Du
Machu Pikkchu ir Peru lielākais tūrisma objekts, nesezonā ik dienas to apskata 1000-1500 cilvēki, savukārt tūrisma sezonas pilnbriedā 3000 – 3500 dienā, un ja gribas to apskatīt tad ir jārēķinas ar diezgan lieliem izdevumiem.
Tātad izejot no viesnīcas nokļūstam pašā vasaras beigu karnevāla centrā. Visur skan mūzika, dažadi vietējie folkloras kolektīvi iet parādē un dejo pilsētas svarīgāko cilvēku tribines priekšā. visur notiek mētāšanās ar ūdens baloniem un ziepjainu putu pūšana uz citiem cilvēkiem! Mēs arī aktīvi iesaistamies, un vēlāk mums pie krūtīm tiek piesprausts tradicionālās Inku varavīksnes karoga lentītes, sajūtamies pagodināti. Protams beigās par to karodziņu ir jāiedod 1 solu :)) Un ar praidu tam karodziņam nav nekādas saistības!!! Pēc karnevāla esam viegli slapji un krāsainiem krekliem, bet pārvilkt nav ko, jo mantas ir atdotas glabāties moto nomā, lai nebūtu jāstiepj līdzi uz Maču Pikču. esam izbadējušies, tāpēc turpat sameklējam restorānu un ejam ēst izslavēto Peru nacionālo ēdienu jūrascūciņas. Garšo un izskatās pēc jūrascūciņas 🙂 Porcija ir normāla, jūrascūciņa ir pārzāģēta gareniski uz pusēm un kārtīgi uzcepta.
Turpat blakus ir panorāmiskie busiņi, kura pakalpojumus nolemjam izmantot un dodamies ekskursijā pa pilsētu. Ekskursija izrādījās labāka, kā es biju iedomājies izvadāja pa visurieni. Protams profilaktiski tiekam apmētāti ar ūdens baloniem, tāpēc mums tiek izsniegti lietusmēteļi :)) Pēc arheoloģiskā parka apmeklējuma, tiekam pievesti pie suvenīru veikala, kur Morsītis nenoturas un nopērk Alpakas vilnas džemperi, krietni nokaulējot sākuma cenu. Atgriežamies pilsētā, izdzeram pa alum augstākajā īru krogā pasaulē, un esam gatavi doties uz busiņu, kurš mūs vedīs līdz vilcienam uz Maču Pikču. Ceļš kā ceļš, nakts, kalni, apdzīšanas, 2 stundas un esam galā. Pēc neilga laiciņa kāpjam vilcienā. Izrādās, ka tūristiem tiek pārdotas tikai 1 klases biļetes, tāpēc mums ir “A” vagons, kurā ir ļoti ērti beņķi, panorāmas logi un pa ceļam pasniedz vidēji garšīgu kafiju un našķus! kautkā jau dārgā biļete ir jākompensē :)) Ar pēdējo vilcienu ierodamies Aquas Calientes, un tur sākas nākamais uzdevums atrast mūsu viesnīcu, tas ka Tev ir adrese, tas neko nenozīmē. norādīto ciparu nav! – tas bija ilgi, gan krogā prasījām, gan policistam, gan vietējā veikaliņā. beigu beigās atrodam durvis,kurām 3x pagājām garām. un viesnīcas nosaukums ir paslēpts zem Masāžas salona zīmes. Tiekam istabā, logs ir tieši virs sliedēm, bet tas netraucē, tur tas ir normāli, arī te internets ir visur.
10. marts – rīts sākās ar caureju Morsītim un nevēlēšanos ēst brokastis… Bet tas viņu neattur no domas par Maču Pikču, tiek nopirktas pretcaurejas zāles un dārgās ieejas un autobusa biļetes un braucam kalnā. Pie iebraukšanas ielejā, daži vietējie, pārmet krustus. Ar busiņu tiekam uzvesti augšālīdz senajai pilsētai. Biļešu kontrole, pasē iespiests zīmogs un ejam vazāties. Sākam ar kāpienu Maccu Pikchu visotnē. Tas nebija viegli 1) karsts 2) retināts gaiss 3) dehidrācija. Bet tas nemazina sajūsmu par skatu, kas paveras uz “civilizācijas šūpuli” no augšas. Diemžēl Morsītim nepietika veselības uzkāpt līdz pašai virsotnei. Viņs paliek 200m pirms tās, bet tur viņš sēdēja uz forša laukumiņa, kamēr Morsītis fotogrāfēja arī mēs jau bijām atpakaļ un tad jau kopā kāpām lejā.
Morsītis: Ir jau ļoti žēl, ka nesanāca uzkāpt līdz pašai augšai, bet saprāts teica “ne šoreiz…” kad nokāpām atpakaļ, sapratu cik ļoti pareizs bija mans lēmums – no otra kalna, glābēji aiznesa vienu apsegtu… esot neizturējis… Mūsu dzīve turpinās, tiek aiziets pakaļ jauniem ūdens krājumiem un turpinam apskatīt seno Inku pilsētu. Iespaidus aprakstīt ir grūti, tas ir jāredz un jāizjūt!! Pēc garas un iespaidiem bagātas pastaigas mākoņos, esam pēdējie tūristi, kas pamet pilsētas teritoriju un dodamies uz busu.
Ceļš no kalna nu jau ir pavisam citādāks un liekas arī ātrāks..Lejā aizejam uz vietējo restorāniņu nosvinēt Andam dzimšanas dienu ar garšīgām vakriņām – turpat telpas vidū uz grilla Morsītim un man tiek uzcepts alpakas steiks ar zemeņu mērci, Nilam un Andam foreles steiks. Porcijas atkal lielas un garšīgas. Mēs turpinam pilsētiņas apskati un Anda dzimšanas dienas svinības, bet sagurušais Morsītis dodas atpakaļ uz viesnīcu –viņam prātā viena doma gulēt…
Atgriežamies Cusco – secība Vilciens- atkal ar kafiju un bulciņu, pie stacijas izejas mūs sagaida mikriņa šoferis, kurš gaida kamēr mēs nopirksim kreklus un brilles. kad viss izdarīts, salecam mikriņā un dodamies uz Cusco. Ierodamies pilsētā agri, tāpēc tiek paēstas labas brokastis, sēžot uz spāņu balkoniņiem un vērojot apkārtējos. Pēc brokastīm ejam pēc močiem. Visi glīti salikti rindiņā. Andam kawasaki klr 650, mums pārējiem Honda Nx4 Falcon, reāli dominators ar 400ccm motoru
2 močiem nav uzliktas normālas riepas, uztaisam neapmierinātas sejas, un kamēr formējam dokumentus, mūsu močiem tiek uzliktas normālas riepas. Kā jau minēju, te nekas nenotiek ātri. Kamēr noformē dokumentus, kamēr pārbaudam močus, jau ir pēcpusdiena un nāk virsū negaiss, bet tas kautkā pāriet un mēs lecam močos un sākam savu ceļu dienvidu virzienā. Kā jau šeit pieņemts močiem ir tukšas bākas un tāpēc laižam pa taisno uz benzīntanku.
LAIME IR!! ceļi, celiņi, serpantīni, lamas (tās, kas dzīvnieki). Pirmajā dienā dikti tālu neaizbraucam. aptuveni 200km. Morsītim ar Andu nedaudz vairāk, jo sanāk neliels kāzus ar kolēģu pazaudēšanu 🙂 bet tas pieder pie lietas, kad tad vēl pazaudēt kādu, ja ne pirmajā dienā :))Tiekam līdz pilsētiņai Sicuani, atrodam hosteli, močus iestumjam blakus mājas pagalmiņā, ātra duša un ejam meklēt vakariņas. Šī vairs nav tūristu pilsēta tāpēc angliski neviens vairs nerunā un ēd arī kā pašiem pieņemts. Visur var dabūt vistas, mēs arī ieejam vienā ēdnīcā, kur uz pirkstiem rādam, ko mēs gribētu. Pavārs uztaisīja ļoti lielas acis, kad norādījām uz pusvistu katram. 🙂 rezultātā tikām pie normālām ceturtdaļām. Vakariņas bija labas un sātīgas, un izmaksāja 92soli(28 eur) uz visiem četriem, ieskaitot alu. Meitenei tiek iedots 100nieks atstājot 8solus dzeramnaudā – tajā brīdī mēs kļuvām populāri.
Nākamais rīts, ceļamies 5os un taisamies uz izbraukšanu. Reāli izbraucam 6:45 Jau ir sākusies kustība, bet mums tas īpaši netraucē. Pirmais ceļamērķis Puno pilsēta pie Titikakas ezera. Titikaka ir pasaulē augstākais kuģojamais ezers.
http://en.wikipedia.org/wiki/Lake_Titicaca
Foršs silts rīts, labs ceļš. Pirmā lielā pilsēta pa ceļam uz turieni ir Juliaca. Iebraucot pilsētā sākas pilnīgs bardaks 🙂 pēkšņi vairs nav asfalta, braucam cauri tirgum, kopā ar mikriņiem un tuktukiem. Haoss nebija pārlieku garšs, tāpēc samērā ātri tiekam cauri pilsētai un tad jau liels un labs ceļš līdz Puno. Kamēr aizbraucam līdz turienei jau ir pulkstens pāri 12tiem un dažiem ļoti gribās brokastis. Daudz nemeklējot tūristu iecienītās vietas, piestājam pie vietējās ēdnīcas, kur dabūjam kompleksās pusdienas – zupu, otro, saldiņo un vēl kompotu – un tas viss pa 4 soliem (1,2eur) !!! dikti daudz tas viss kopā nebija, bet bads piekauts un varam turpināt ceļu. Pabraukājāmies, gar Titikakas krastu, izlemjam, ka tomēr tur nepeldēsimies un braucam tālāk okeāna virzienā. izbraucot no Puno diezgan drīz nokļūstam Andu kalnu augstajā daļā, kur šķērsojam pēc kārtas 3 kalnu pārejas, 4,3km, 4,6km un 4,7km!!! kad nobraucām lejā no kalniem bija sajūta ga gaisu var nokost! 🙂 , bet tas būs rītdien.
Pienāk vakars, un kā jau kalnos tumšs ir uzreiz. Tālāk pēdējie 60 km pa tumsu un sepentīniem un esam Moquequa. Atradām normālu hotelīti, moči tiek iestumti mājā, atsvaidzinoša duša un vakara pastaiga pa Moquequa. Vakariņās milzīga Bifšteka porcija 🙂
No rīta no Moquequa izbraucam Ilo virzienā, pirms tam uzbraucot kalnā pie ‘’bārdainā‘’ statujas un uztaisot elegantu kopbildi.
Ceļš uz okeānu iet caur kalniem un tuksnesi, protams, ka kārdinājums milzīgs un daudz nedomājot iebraucām paālēties pa smiltīm.Protams ka And to izdara vairākkārtīgi. Sajūtas superīgas! Kad jau tuvojāmies okeānam piestājām ceļmalā uzēst arbūzu, un profilaktiski smiltiņās atkal tiek ierokam močus 🙂 Ēdam arbūzu ar skatu uz Okeānu. Ilo atrodam restorānu okeāna krastā un uzsākam pieēšanos ar visādiem jūras mošķiem. Vērojam pelikānus, kas mēģina nospert zvejniekiem zivis. Pelikāni šeit ir izlaidušies, kāpēc zvejot ja var nospert.
Viens pelikāns ir sagrābis nelielu astoņkāji un mēģjina to apēst, savukārt astoņkājis mēģina pelikānu nožņaugt un pavilkt zem ūdens, vinnēja pelikāns jo izvilka astoņkāji krastā.
Tālāk gar Klusā okeāna krastu braucam uz Arica (Čīle), pa ceļam padauzoties pa pludmales smiltīm. vienā vietā And iestieg un pazaudē sānu koferi, nācās braukt atpakaļ meklēt. Pirms Čīles robežas apēdam arbūzu uz ceļa, uz vietas tantuks piegriež pilnu maisiņu pa 1soli. Paskatamies bākā un secinam ka līdz Arikai varētu arī neaizvilkt, un sameklējam vietējā ciematā veikalu kur pie viena tirgo arī benzīnu. Veikala pārdevējas aprīkojumā ietilpst apmēram 30 dažādas piltuves ar visneiespējamākiem izliekumiem lai varētu jebkādā auto ieliet benzīnu no plastmasas spaiņa.
Manam mocim jūtami sāk slīdēt sajūgs, nu neko Čīlē domāsim.Čīles robežas šķērsošana prasīja gandrīz 3 stundas – baismīga birokrātija un pamatīga kontrole. Vietējie, redzot mūs bez prasīšanas deva padomus un dalījās ar deklarācijām, kuras visiem jāaizpilda. Tumsā jau esam Aricā, diezgan veikli atrodam viesnīcu, pavisam netālu no centra. Kārtējā vakara pastaiga, ēšana ar skatu uz ielu muzikantiem, zolīda tilpuma alustrauks no kura visi var liet sev alu un dodamies gulēt.
No rīta kamēr Goblins un Ands brauc taisīt hondiņai sajūgu Morsītis ar Nilu paliek viesnīcā, viens guļ, kamēr otrs raksta ceļojuma piezīmes. 🙂 Ap pusdienas laiku noskaidrojās, ka mēs esam iestrēguši te uz veselu dienu, jo sajūgs būs rītdien, un misters Nelsons, kura darbnīcu iesaka moču izīrētājs, saka ka rīt arī taisīsim, tāpēc norezervējam numuriņu uz vēl vienu dienu un pastaigas solī dodamies uz pludmali.Tālāk viss kā jau kūrortā pieņemts pelde okeānā, atdzesēts vietējais vīns pludmales kafejnīciņā, ceptas zivis, foooorši :)) Kafejnīcā Čīles vīns beidzās, slikti.., nācās nopirkt Argentīnas vīnu.
Mostamies, brokastojam, un kamēr vēl ir laiks braucam uz okeānu nopeldēties. Kamēr Nils guļ, viņam tiek konfiscēts mocis, un mēs trijatā Morsītis, Ands un es braucam uz pludmali. Ātrākais ceļš ir pa vecām sliedēm, kuras arī tiek izmantotas. Viegla pelde, kuras laikā var novērot pamatīga izmēra bruņurupučus kuri peld pavisam netālu no mums.Pēc peldes izdomājam apskatīt pilsētu. Tiek izbraukāts centrs, uzkāpts ar kājām kalnā, izstaigāts lielais skatu laukums, Goblinam bilde pie “Bārdainā”, apskatam dažāda kalibra lielgabalus un varam kāpt atpakaļ lejā. Tā kā Morsītis uz peldi nebiju paņēmis līdzi nevienu fotografējošu ierīci, tad pēc šīs pastaigas vņš ar fočuku un viens pats dodas uz kalnu vēlreiz. Morsītis atrod, kā uzbraukt kalnā ar milzīgu Čīles karogu, un apskatīt Arica no augšas. Tā lēnām pienāk pulkstens 16, kad noskaidrojas, ka sajūga disku komplekts būs tikai 20tos, kārtējais nosistais laiks. Sagaidam sajūgu, bet tagad vairs nav mistera Nelsona. Līdz ar to moča remonts pārceļas uz rītdienu…
Orģinālteksts no Morsīša dienasgrāmatas:
:16. marts – pēc labākajām Top Gear tradīcijām, izlemjam atstāt Goblinu Čīlē remontēt moci, un Nils, Ands un Es uzsākam ceļu uz Bolīviju. Esam sarunājuši tikšanās vietu pa ceļam uz Uyuni. Pa ceļam brauciens, pāri Mega kāpām, caur kordiljēriem, daži “pašīši” ar skatu uz 6-ar-astīti km kalnu un drīz vien esam pie robežas. Diezgan veikli tiekam ārā no Čīles, tad ļoti garš koridors un sākas. Bolīvija. Vai es pieminēju drausmīgu birokrātiju uz Dienvidamerikas robežām? Kad visi papīri, beidzot, ir noformēti, pēkšņi pazūd elektrība. Iespējams, tas ir saistīts ar tieši šajā laikā Arikā notiekošo zemestrīci.. Nepagāja ne 3h, kā tiekam iekšā Bolīvijā… Tiekam cauri, aiz robežas benzīntanks, kurā mums nepārdod benzīnu, jo esam ārzemnieki. Tūlīt pēc tam jau sākas pirmie zemes ceļi, pazūd civilizācija, un mēs sākam saprast, ka nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Benzīnu nopirkt vairs nevar nekur. Ar pēdējo litru ieripojam vienā relatīvi lielā ciemā, kur vietējā gastranomā, vīriņš ir gatavs mums katram pārdot pa 5l benzīna, kas tiek pasmelts turpat no blakus mucas. Ir ok, 100km varam nobraukt. Tas ir aptuveni tik, cik līdz nākamajai “pilsētai”. Jau pa tumsiņu nokļūstam līdz Toledo, kur pamodinam vietējās uzpildes vietas saimniekus. Te mēs dabūjam katrs pa 10l benzīna. Laime IR!! tagad 200km ir tik daudz lai tiktu līdz Oruro. Kas ir pretējā virzienā no Uyuni un sarunātās tikšanās vietas, bet pieņemam lēmumu braukt uz LIELU pilsētu, nevis nakts vidū palikt kautkur pa vidu nekurienei, bez benzīna un naktsmītnes. Braucot pa Bolīviju, novēroju interesantu efektu – ieraugot pilsētas gaismas neviļus sejā parādās smaids.
Iebraucam pilsētā, atrodam bankomātu, netālu esošajā kompānijā ir viena meitene, kura normāli runā angliski, un no viņas uzzinājām, ka centrā var nokļūt sekojot mikriņam Nr.1. Oruro tomēr ir baigais bardaks, un pilsēta ir samērā netīra. Visur ir klaiņojoši suņi bet tie nav agresīvi, jo atkritumu un pārtikas uz ielas viņiem pietiek. Pēc neilga laiciņa nokļūstam vienā no centrālajiem laukumiem, kur arī atrodam viesnīcu ar internetu, garāžu un 2 alus bundžiņām. Tā kā mēs bijām 3, tad viesnīcas sulainis aizskrēja tikai viņam zināmā virzienā, nopirkt vēl dažas. Iekārtojamies, ejam pastaigāties, un… satiekam Goblinu!! kurš arī nav aizbraucis uz norunāto tikšanās vietu, jo bija tumšs un nav nopērkams benzīns. Iebraucot pilsētā, no tās pašas meitenes, kura runāja angliski, viņš uzzin, ka mēs te jau te esam un esam aizbraukuši uz centru.. :)) Izrādās, ka Ands šovakar negulēs viens, pa divguļamo gultu 🙂 Vakariņas vistu ēstuvē, alus vietējā krogā, tur iepazīstamies ar vietējo “Bro” un kanādieti, kurš ir vietējo raktuvju menedžeris. Šamējais ir tik ļoti priecīgs satikt vēl kādu balto, ka ir gatavs mums uzsaukt krogu. Mēs ar Goblinu, veci cilvēki būdami, sajūtam nogurumu un drīz vien beidzam tusiņu ar gājienu uz viesnīcu. Nils ar Andu būšot nedaudz vēlak. 🙂 :
Citāta beigas
Paralēli aprakstītajiem notikumiem, es ar sajūga diskiem un eļas kaniņām mugursomā dodos pie Mr. Nelsona. Protams izrādās ka atsūtītajam komplektam viens no frikcijas diskiem neatbilst izmēram, bet par cik šī situācija jau tika paredzēta tad sameklējam veco disku un ieliekam to. Pats process notiek ielas malā ar instrumentiem kuri tiek regulāri nomesti uz ielas. Komunikācija ar Mr. Nelsonu notiek ar dažu man zināmo spāņu vārdu un žestu palīdzību, bet par spīti visam pēc 3 stundām viss ir gatavs un es braucu atpakaļ uz viesnīcu pēc mugursomas ķiveres un pārējām mantām. Viss labi, un dodos uz Bolīviju ķert pārējos. Satikšanās vieta ir sarunāta bet iekšējā balss saka ka līdz turienei netikšu, bet izlemju vienalga braukt pa Bolīvijas teritoriju. Robežu sanāk šķērsot diezgan veikli. Iesperos uzreiz aiz robežas esošajā benzīntankā un rādu uz benzīnbāku. Benzīntanka vīriņš apiet mocim no aizmugures, paskatās uz numuru un sāk man kautko rādīt un stāstīt Spāņu un Kečua indiāņu valodas maisījumā. Es vairākkārtīgi atkārtoju :no comprende espanjol, sinjor: un uzstājīgi rādu uz bāku un naudaszīmēm manās rokās. Man rokās ir ASV Dolāri un Bolivāri, kurus Motopower krogā, kopā ar laba ceļojuma vēlējumiem man ir iedevusi ļoti izskatīga, forumā un uz motocikla sastopama meitene. Benzīntanka vīrelis, kautko pie sevis purpinot, pielej manam mocim pilnu bāku. Lepni ieslēdzu catfonu ar Bolīvijas karti, taču tas atsakās strādāt Bolīvijas teritorijā, kaut arī Čīlē viss bija ok. Nu neko izpētu papīra karti, un pa granteni laižu sarunātajā virzienā. Grantene ļoti laba, bet braucot pieklājīgā ātrumā pamanu ka uz ceļa stāv auto un izlemju sabremzēties. Lēmums bija pareizs jo auto vadītājs noāķē pāri ceļam novilktu stiepli ar lupatām, kas iezīmē aitu un lamu ceļu. Tālāk braucot visu laiku pievēršu uzmanību stabiņiem ceļa malās. Izrādās uz Bolīvijas mazajiem grants ceļiem novilktas stieples ir normāla parādība, jo aitām un lamām vajag tikt tam pāri. Lielisks saulriets kalnos uz grantenes, bet saprotu ka jau otro stundu nav nevienas apdzīvotas vietas. Izlemju mainīt maršutu un pēc 30 km esmu uz asfalta, bet joprojām ne smakas no benzīntanka. Jau tumsā apstājos pie kontrolposteņa ar policiju, parādu pasi un jautāju kur ir tuvākā pilsēta, atbilde ir Oruro. Ok paskatos kartē, kautkas ap 100 km, teorētiski benzīnam vajadzētu pietikt, bet tā ir grantene, nu neko brauks un skatīsies, un tā ar pēdējām benzīna paliekām ieripoju Oruro. Pa ceļam vēl izbaudot Bolīvijas nakts braukšanas stilu, kas nozīmē to ka sagrabējis autobuss ar tālajām gaismām, kuras netiek izslēgtas brauc pa ceļa vidu, savukārt tu ar moci brauc pa nomali vai grāvi. Lai nu kā, bet ar visu braukšanu pa grāvi esmu ticis līdz Oruro kur satieku ceļabiedrus, un ejam dzert alu.
Šodienas virziens – Uyuni! Norezervējam sāls viesnīcu, un sākam braucienu. Pa ceļam ir pārsteidzoši daudz asfalta. Laikam, šis ir viens no galvenajiem valsts ceļiem. Pa ceļam atrodam feinu nomalīti, kur var pagulēt diendusu, pabraukāt pa dubļiem un uzbraukt uz dzelzceļa. Neko daudz laika dauzīties nav, jo līdz sālsezeram vēl ir krietni kilometri ko braukt. Aizbraucām līdz Salinas jau vieglā pēcpusdienā, tur nopērkam pa saldējumam, daudz ūdeni, pilnu bāku benzīna, un braucam uz ezera.
Degviela Bolīvijā itkā ir visur, bet tas ka benzīntanks strādā vēl nenozīmē ka tur varēs nopirkt benzīnu. Salinas nopirktais benzīns laikam bija vislētākais jo dabūjām to gandrīz pa vietējiem paredzēto cenu. Bolīvijā priekš vietējiem benzīns maksā 0,35 usd/l priekš ārzemniekiem 1,2 usd/l. Apmērām pusē no benzīntankiem kaulēšanās rezultātā mēs pirkām benzīnu pa 0,7-1,0 usd/l
Drīz pēc uzbraukšanas uz sāls ceļa, Nils paziņo, ka “tas vakar, nemaz nebija kritiens…” Iztaisnojam stūri notīram pirmo dubļus un braši braucam tālāk. Kautkas mums nedaudz nošķobījās ar navigāciju, tāpēc viesnīcas “ceļam” mēs 1) pabraucam garām, 2) galīgi ne tajā virzienā 🙂 bet tā vietā mēs atradām vienu no sāļākajiem ūdeņiem pasaulē, kur protams vajadzēja nedaudz iebraukt, pēc tam profilaktiski norokamies sāls un dubļu maisījumā. Sakarā ar to, ka jau drīz saule rietēs (un dienvidos tas notiek ļoti strauji), tiek pieņemts kopīgs lēmums braukt atpakaļ uz Salinas, kur zinam, ka pilsētā ir hotelis kur palikt. Pa ceļam ārā no ezera, Nila mocim vēlreiz pataisnojam stūri, un līdz ar tumsiņu esam atgriezušies benzīntankā. Ar onku sarunāju, ka viņš mums ļaus aiz benzīntanka nomazgāt močus. Tā kā spiediena nav, tad mazgāšana notiek lēni, un krietnā tumsā, ar lukturīšiem galvā, esam gatavi braukt uz viesnīcu. Mums paveicās – ir dažas brīvas vietas. Naktsmītne ir ļoti vienkārša, tur ir arī daudz vietējie, precīzāk teikt, ka mēs esam vienīgie ārzemnieki. Sakarā ar to ir jābildējas, jo viena liela daļa viesu ir 2x īsāki par mums. Lai piekautu badu, ejam uz ciema restorānu, tur dabūjam kompleksās vakariņas, tur arī vēlreiz jānobildējas. Kad atgriežamies viesnīcā nopriecājamies, ka neesam palikuši bez pajumtes jo ir sākusies lokāla vētra. Šeit moči tiek atstāti uz lielas pie viesnīcas taču saslēdzam priekšējos riteņus un uzticamies saimniekam, kurš saka ka viss būs ok un viss ir droši.
Zinātniskā atkāpe par to kas ir Uyuni, tātad tas ir pasaulē lielākais sālsezers kurš atrodas 3656 mvjl, vairāk šeit
http://en.wikipedia.org/wiki/Salar_de_Uyuni
18. marts – mēģināsim forsēt ezeru pa diogonāli – jeb no Salinas līdz Uyuni pilsētai. No vietējiem uzzinam, ūdens dziļums nav liels un pamatne cieta. Riskējam! atkal tiekam līdz slapjumam. Daži foto, un sākumā lēnītēm, mēģinot pārlieku nešļakstīties, braucam cauri ļoti sāļajam ūdenim. Pēc piecām minūtēm jau ir vienalga un kāpinam tempu. Ja ūdens iešļakstās mutē, tad ir ilgi jāspļaudās… Nebija nemaz tik traki, pēc minūtēm divdesmit esam cauri, paši slapji, bet laime pilna mute. Tagad sākas viens no garaijiem un gludajiem sālsezera posmiem. Uyuni ir tik liels un gluds, ka pret to kalibrē satelītus. Te tad arī tiek izspiests viss ko mūsu hondiņas spēj! Aptuveni 50km ar pilnu gāzi, jeb mūsu gadījumā aptuveni 120km/h… Te pēkšņi vēl viens neliels slapjums, kuru arī drosmīgi izbraucam, pēc kura atkal sākas, mums jau zināmais, sāls un dubļu maisījums. Aptuveni 300 metrus kārpāmies uz priekšu, līdz iestiegam līdz asīm… Izceļam Anda moci, pēc tam mēģinam izmocīt manējo, bet divatā tas ir baigi smagi, tāpēc sagaidam Nilu, kurš ir samērā netālu, un tad jau atnāk Goblins, kurš ir noracies puskilometru nostāk. Tā pa visiem mans mocis arī tiek dabūts virsū uz trauslās, cietās kārtiņas un speros atpakaļ ūdens virzienā, jo ir zināms, ka tur bija ciets segums. Kamēr cēlām ārā moci, esmu samocījis muguru, un nupat vairs dzīve nemaz tik rožaina neizskatās, atnest mugursomu, līdz mocim ir ļoti grūti… Ands ar Nilu aiziet palīgā Goblinam, bet man ir laiks uztaisīt pāris “dubļubildes”. Izskatās, ka ezera vidusdaļa, tālāk no krasta ir cietāka, un varam pa to turpināt braucienu. Sāk parādīties mašīnu pēdas, kas liek nedaudz atslābt un vieš cerību, ka civilizācija ir sasniedzama. Kad ieraugam maģiskās sāls čupas, kuras veido sāls vācēji un arī smagās mašīnas, kas ir uz ezera, ir skaidrs – viss ir labi. Taisam bildes, priecājamies par, ar sāli pārklātajiem, močiem, savām drēbēm par skatu, par nobraukto. Laime, ir!! Bet nekas nav beidzies! Itkā, no ezera iet prom kautkāds ceļš, bet tas vēl nav pie pašas Uyuni pilsētas. Tiek izlemts braukt tālāk, bet tur atkal priekšā atkal ūdens, tikai šoreiz tas ir seklāks un sadalīts ar 10 cm augstiem sāls valnīšiem. Notiek neizbēgamais un mēs atkal ierokamies. Šoreiz Morsītim vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās turpināt ceļu pa ezeru un viņš uzstāj, ka ir jābrauc ārā pa tuvāko ceļu. Izrokamies, Morsītis aizbrauc pa priekšu, izpētīt „bezceļu”.Braukt pa sālsezeru bez saulesbrillēm ir ļoti grūti, bet Morsītis aizbrauc līdz oficiālajam ceļam Cochinā, kas iet ārā uz Uyuni.Tālāk viņš tiek līdz viesnīcai Luna del Sal, kas arī ir būvēta par pamatu izmantojot sāli. Tūlīt pēc tam tur ierodas Amerikāņu tūristu grupa, kas taisa lielas acis par Morsīša un moča izskatu, vietējie džipisti kāpj uz moča bildēties, kad uzzin no kurienes viņš atbraucis, paziņo, ka īsti normāli tas neesot… 🙂 Laipnie viesnīcnieki ļauj izmantot vietējo tualeti, lai nomazgātu seju un rokas, un Morsītim pat izdodas sarunāt nomazgāt moci, spiediena atkal nav, bet ir 2 uzcītīgi Bolīvieši, kuri ļoti grib palīdzēt, tad nu galvenais ir viņiem netraucēt, tik vien, ka pabāzt zem ūdens kādu no drēbēm. Kad Morsītis ar savu motociklu ir nomazgājies, viņš saprot, ka pārējie pie viņa nebrauks, un izlemj braukt līdz Uyuni un tur kautkur satiks pārējos. Pie iebraukšanas pilsētā ir liela mazgātuve, kur ir gan ūdens, gan spiediens, un tagad arī mēs visi. Morsītis paskatās, cik tīri ir mūsu moči, un izdomā, ka viņu kopā ar moci arī vajag nopūst ar kārtīgu spiedienu. Pārējie to jau izdarījuši. Tīri un slapji, iebraucam Uyuni un ejam paēst. Šodien pusdien-vakariņām ir tāda patīkami sāļa piegarša. Un tad notiek kautkas dīvains, krogā kurā iegriežamies pēc vakariņām izrādās ir nopērkams vietējais alus „Baltica”, pēc garšas diezgan liels mēsls. Turpat blakus iekārtojamies hostelī, kur dušu var izmantot viens cilvēks vienu reizi no rīta vai vakarā. Es uzreiz eju mazgāties un vilkt sausas drēbes. Visur tiek novilkti striķi, kur izkaram slapjās drēbes, zābaki tiek izlikti aiz loga žāvēties. Vakara pārrunas, par to kā mums gāja un gulēt. Morsītis pēc tam saka, ka šie ir bijuši vieni no interesantākajiem, nobrauktajiem 150km mūžā!
Nakts vidū atskan histēriska viesnīcnieces bļaustīšanās un klauvēšanās, pie manas un Morsīša istabiņas durvīm, noprotam, ka kautkas noticis ar močiem, zibens ātrumā apģērbjamies, izskrienam ārā, tur stāv policija un apgāzts Nila mocis, kuram ir arī noskrūvēts spogulis. Nils protams pats guļ, Itkā esot mēģināts nozagt moci bet tā kā esot bijusi saslēgta stūre, tad nav izdevies aizstumt. Policisti brīdināja, ka zagļi varot iecerēto atkārtot, piebraucot blakus ar džipu un iemetot moci kravaskastē. Tagad gan saimniece piekrīt, moču iestumšanai hosteļa pagalmā, kaut arī iepriekš teica ka tas nav iespējams un uz ielas esot pietiekami droši. Tas gan maksāšot 20sol par moci, labi sūds par naudu stumjam močus mikroskopiskajā iekšpagalmā, viegli saskrāpējot recepcijas leti un klubkrēslus.
No rīta secinam, ka drēbes vēljoprojām ir mitras un zābaki nedaudz slapji. Neko darīt sāksim braukt, tad gan jau izžūs. Pie izbraukšanas no pilsētas, benzīntankā, satiekam divus argentīniešu motoraddistus ar jauniem f800gs un pavadošo mašīnu, pāris vārdi, sapildamies un šoreiz gar ezera malu braucam uz La Paz. Šodien jānobrauc aptuveni 550km, no kuriem vairāk kā puse pa smuku granteni, tāpēc bez garām pauzēm braucam. Pa ceļam iebraucam vienā pilsētā, kur Morsītis ar Nilu ignorējot apbraucamā ceļa zīmes forsēja upi pa braslu, bet jāpiezīmē ka apbraucamais ceļš arī bija brasls, tikai ar līdzenu pamatu. Pateicoties šim manevram atkal visiem tiek piesmelti zābaki. Ja neskaita nelielu posmu ar drausmīgu “redeli”, un viegli pamestas pilsētas, kalnu skatus, pa ceļu staigājošas lamas,ar kurām sanāk vairākas sadursmes, tad tāds vidēji intresants pārbrauciens. Protams, ka brīžiem apstājos kautko nobildēt, vienā mazā upītē Ands iebrida, bet bija nedaudz par seklu, lai peldētu. Pēc ilga un ,Morsīša mugurai sāpīga brauciena, pa Bolīvijas granteni, beidzot tiekam līdz Huari, kur atkal esam uz asfalta. Turpat pie lielceļa nopirkti kaktusa augļi atkal atgriež dzīvē. Pēc tam jau atkal līdz Oruru un tālāk uz La Paz. Tur mēs nokļūstam pa tumsu. Pie Iebraukšanas pilsētā mūs sagaida satiksmes haoss un mitrs smogs. Šeit klimats ir krietni tropiskāks. Tiekam cauri priekšpilsētas rajoniem, un tad jau vecpilsētas vārti, kur strauji uzlabojas ceļa stāvoklis un satiksme. LaPaz ir divas daļas un vepilsētas daļa atrodas ielejā, un iebraucot naktī mūs pārsteidz miljoniem gaismiņu noklāta ieleja – fantastisks skats!!
> Nobraucam lejā līdz pilsētas centram, atrodam pilsētas bezmaksas wi-fi, nobukojam viesnīcu turpat blakus, noliekam močus garāžā, sargs paprasa cikos rīt brauksim prom, un varam iet iekārtoties numuriņā. Ir diezgan liels sagurums, tāpēc paliekam ēst vakariņas, turpat viesnīcā esošajā vjetnamiešu restorānā, esam pēdējie viesi, bet mums viss tiek pagatavots pa jaunu un pasniegts laipni un smaidīgi. Nogurums pamatīgs, tāpēc visi iekrīt gultā un aizmieg pie pusizdzerta alus kausa.
[b]Raksta 2.daļa pieejama šeit[/b]
Categorised in: Tūrisms
This post was written by admin