Pirmie eksperimenti – Honda NTV 650 Revere.

2011-02-04 11:47 Published by Leave your thoughts

Laikā, kad zāle bija zaļāka un miliči pret braukšanu bez kategorijas pielaidīgāki, tika izlemts ka iesākumā ir jānopērk mocis un tikai tad jāiedziļinās tādos sīkumos, kā tiesību iegūšana. Par laimi nebiju iepazinies ar tālaika flīzētāju un citu augsti kvalificētu celtnieku paradumiem, tāpēc tā vietā, lai izmantojot kredītiestādes iegādātos jaunu litrīgu baiku, tika iegādāts 1989. gada Honda NTV 650 Revere.

Izvēloties motociklu, tika meklēts motocikls ar dzinēju vismaz 600ccm, jo kā zināms, mazāka tilpuma motociklus vēlāk ir grūti pārdot tālāk. Rezultātā tiku pie motocikla ar 650 kubikcentimetru V2 dzinēju, un kardāna piedziņu. Hondai šis modelis ir izdevies uzticams un relatīvi nenokaujams. Ne velti šo pašu dzinēju, ar nelielām modifikācijām, izmanto vēl mūsdienu Honda motociklos (deauvile).
Kā pirmais motocikls ar gaitas un apstāšanās īpašībām šis motocikls mani apmierināja, vienīgi bija doma ka varētu to padarīt vizuāli nedaudz modernāku. To, ka atpakaļceļa vairs nav, panācu pirmās nobraukātās vasaras beigās viegli paģirainā un lietainā rītā, uz slapjas zāles parādot: “kā es māku, kā es protu”, Rezultātā atpakaļ uz Rīgu nācās braukt ar sīki aizlauztu stūres cliponu, kas mēreni ļodzījās, un vēl šādiem tādiem pabirušiem sīkumiem. Lieki piebilst, ka ap to laiku tā arī nebiju vēl ticis galā ar tādām formalitātēm, kā A kategorija.
Lai gan iesākumā pat īsti nebija vīzija kā tas viss gala rezultātā izskatīsies, pirmais kas tapa iegādāts bija priekšas plastmasa un attiecīgi izlemts ka viena apaļa luktura vietā, tagad būs divi. Tos izvēloties tika pievērsta uzmanība to atbilstībai CSDD prasībām, lai vēlāk nebūtu problēmu iziet tehnisko apskati, kā arī iegādāts neliels ovāls diožu aizmugurējais lukturis ar numura apgaismojumu.
Idejas, kā tam visam būtu jāizskatās tika meklētas internetā, un rezultātā tika atrasts viens gaumīgi pārbūvēts tāda paša modeļa motocikls

kā arī doma par astes galējo izskatu nedaudz pašpikota no Buell motociklu minimālisma.

Astes sabūvēšana tika uzticēta Zepam, jo, ja manis saskrūvētajām detaļām es vēl kaut nedaudz uzticējos, metinātās visticamāk izjuktu pirmajā bedrē. Par zināmu atlīdzību, ticis pie astes aprisēm, ķēros klāt krosa stūres stiprinājumu pielāgošanai un sēdekļa izveidei. Ar pirmo viss gāja raiti, vienīgi nācās izgatavot dekoratīvu plastmasu, lai noslēptu ne pārāk pievilcīgo augšējā tiltiņa izskatu kāds pavērās, pēc orģinālo stūres stiprinājumu noņemšanas. Šim uzdevumam lieti noderēja no veca reklāmas stenda noņemta biezas plastmasas plāksne, no kuras, starp citu arī tika izveidota astes apakša.
Sēdekļa izveidei tika iegādāts visprastākais tūrisma paklājs un tūbiņa līmes, kura parasti izraisa asociācijas ar toksikomāniem – “Moments”. Zepa darinātā metāla plāksne, kas bija paredzēta sēdekļa funkciju pildīšanai, vairākās kārtās tika aplīmēta ar tūrisma paklāju. Pēc nožūšanas tika radīta neizpratne darba kolēģu vidū, jo sēdekļa porolona formas aprišu izveidei talkā tika ņemta lenķa slīpmašīna, tautā saukta par fleksi. Iegūto rezultātu atlika tikai apvilkt ar audumu, un šis darbs tika uzticēts šuvējiem.
Patiesībā ar ļoti daudz lietām zināmā mērā paveicās. Gāzes un sajūga troses garums pietika, sānu ne pārāk estētiskos caurumus izdevās aizpildīt kombinējot oriģinālo plastmasu daļas, derēja oriģinālais lampu kronšteins, spidometru izdevās pārvietot zemāk bez īpašām modifikācijām, kā arī atrast vietu, kur piestiprināt izpūtējus nosedzošo ķīli, izdevās bez problēmām. Taču, pēc visām pārbūvēm, izrādījās, ka manis iecerētais priekšējo lukturu izskats, ir pārāk masīvs. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast ko labāku, tika pieņemts lēmums jau gatavo stiklašķiedras detaļu modificēt. Divas dienas darbojoties ar gaisa frēzīti, metāla zāģiti un špaktelējot, rezultāts izdevās labāks nekā bija iecerēts. Ja nebūtu noslinkojis un izveidotu formu šādu detaļu klonēšanai, visticamāk šo detaļu izmantotu arī nākamajiem projektiem.
Krāsas izvēle bija vienkārša, papīros motocikls bija pelēks, un lieku reizi rādīties CSDD nebija iekāriens. Grasījos doties iepirkt krāsu, taču darba kolēģis, kam bija uzticēts veikt krāsošanas darbus, paziņoja, ka pelēku metāliku viņaš varot uzjaukt no esošajiem krāsu atlikumiem. Jāatdzīst, ka rezultāts bija daudzreiz labāks, nekā manas priekšnojautas, skatoties kā krāsotājs sajauc atrasto burciņu saturus. Atlika tikai visu saskrūvēt kopā, cenšoties nenoskrāpēt svaigi krāsotās detaļas, uzlikt iegādātos pagriezienu lukturus un spoguļus. Gaarezultāts sanāca šāds te :



Runājot par motocikla motora, vadāmības un bremžu darbības uzlabošanu, vienīgais ko izdarīju, bija gaisa filtra, eļļas un sveču nomaiņa. Vienkārši, tajā laikā tādas nianses kā trajektorijas, apstāšanās ātrums mani pārāk nesatrauca. Ar šo pašu moci tika nākamās sezonas sākumā noliktas tiesības, apgūti pirmie pamati braukšanā uz viena riteņa, pirmie izbraucieni pa trasi. Motociklu pārdevu par tieši to pašu summu kādu iztērēju tā iegādei , saprotot, ka tas ir ideāls ielas motocikls, taču manai tā brīža vēlmei braukt amatieru sacensībās pa trasi, tas nebija pārāk piemērots.

Visi nākamie motobūves projekti vizuāli vairs nav bijuši tik kolorīti, jo pārbūve jau tika veikta pievēršot uzmanību tikai motocikla tehniskajiem rādītājiem, pārāk nesatraucoties par vizuālo izskatu. Taču, gan jau atgriezīsies vēlme uzbūvēt ko jaunu.
Rezumējot, tik lielu izpratni par motocikla uzbūvi, kā pašam to jaucot un atkal liekot kopā, nespēj sniegt neviena skola vai instrukcija. Tajās retajās reizēs kad izdega kāds drošinātājs, vai gadijās kāda cita nebūtiska ķibele, es praktiski uzreiz jau zināju kur meklēt vainu. Būvējot šo motociklu, liela vērība tika pievērsta gan “e” burtiņiem vajadzīgajām lietām, gan arī pārbūves izpildījumam, rezultātā apskate tika izieta bz neviena aizrādījuma, vienīgi ar CSDD darbinieka jautājumu, vai garus gabalus braucot sēdeklis nav pārāk ciets. No praktiskā viedokļa esmu iemācījies, ka lai arī cik eleganti izskatās ķīlis zem izpūtējiem, ar manu braukšanas manieri, pārāk regulāri sanāk to atsist pret trotuāru apmalēm, tāpēc arī nākamajos motociklos no šīs detaļas esmu atteicies.
Varu vien piebilst, ja rodas nepārvarama vēlme pārbūvēt savu motociklu, nevajag sevi atrunāt – tas ir tā vērts!
Diemžēl bildes paša pārbūves procesa laikā netapa.

Categorised in:

This post was written by admin

Leave a Reply